Teksta, bilžu un video autore: Ilze Krieviņa

Laiks lido un pat nemani kā laicīgā darba dzīve ievelk, atņemot lielāko kaislību - ceļot. 10 mēnešus aizsēdējusies birojā ar pilnu nāsi metos kārtējā Hiking in Latvia piedzīvojumā. Vienalga kur, ka tikai dabā un tālāk no telefonu sakariem. Izvēle krīt 6 dienu pārgājienam Zviedrijā, pa klasisku iezīmētu taku - The High Coast Trail.

Neatceros, kad tik ļoti būtu bijusi izslāpusi pēc brīvdienām! Jau ierodoties Rīgas ostā atslēdzu telefona ienākošos zvanus un pirmie soļi ar somām ved uz kuģa pirmo bāru, nevis ierasto kajīti, lai notriektu kuponus vēsajā alus kausā un sajustu izdomātu brīvību.

Trasīte atrodas Zviedrijas vidus daļā, vijoties gar Botnijas līča piekrasti. Brīžiem ievedot mežu brūkleņu pļavās, reizēm pie ūdeņiem, bet reizēm tomēr arī uz asfaltu caur klusiem ciematiņiem.

Pirmo nakti pirms lielā starta, pārlaižam teltī. Oktobra rudens dzestrums liek par sevi manīt. Toties katra nākošā naktsmītne kvalitātes ziņā aug ģeometriskās progresijas ātrumā. Ceļinieku namiņš pēc namiņa ar vien omulīgāks un omulīgāks.

Viss siltāk atmiņā palicis viens kalna galā. Lieliskā kompānijā ieklausīties pašu sarūpētās malkas sprakšķos kamīnā un lietū, kas dauzās pa bleķa palodzēm, mēs aplīti kustinām mazu balzāma biķerīti, liekot sarunām un smiekliem kļūt ar vien sirsnīgākiem un sirsnīgākiem. Tad kārtējais "stūķītis" no Martiņa kulinārijas grāmatas sveču gaismā un ceļotāji saguruši sagulst ciešā rindiņā uz grīdas, iedrošinot cits citu ar  Lotes šausmu stāstiņu.

Nākamajā naktsmītnē, ko sasniedzām jau tumsā pārsteigums ar izmēru. Iepriekš jāsarunā, kurš kājās stāvēs, kurs uz lāviņas pasēdēs un kurš vel ārā pagaidīs. Bet vieta fantastiska - purvs! Meičuki tumsas aizsegā vēl metās kailajai peldei purva baseiniņā durvju priekšā, tik es palieku drebinādamās un noraugos uz dullām no dullākajām. Rūdīšanās skolas drosme mani atstājusi tieši tajā brīdī. Tik Mārtiņa virtuves šedevrs ļauj sasildīt rokas ar bleķa bļodiņu un puncīti piepildīt ar gardu putru. Miers mājiņā iestājās ātri, jo alus krājumi izsīkusi iepriekšējā vakarā pie kamīna.

Ā, jā un protams jāpiemin zvēriņu ballītē atpakaļ ceļā uz prāmja iemēģinot "silent disco". Te nu gan pārsteigumam atvērās visi ceļa biedri, arī tie, kas ikdienā mazliet klusāki. Izrādās dažam labam iekšā snauž tāds labs deju grīdas pavēlnieka gars!

Runā ka šajā ceļojumā esot bijis daudz lietus, bet es neko tādu nespēju restaurēt prātā. Par cik bilžu ir tikai no saulainajiem mirkļiem, man šis piedzīvojums ir viena vienīga saule! Statistika rāda nočāpotus 163 km. Tajos noķēru milzīgu laimes un iekšējās brīvības sajūtu, kuru izdevās noturēt sevī vēl ilgi pēc tam.

Video atskats:

Teksta un bilžu autore: Ilze Krieviņa

Šī brīža sapņa ceļojums. Ir tik laba ceļojuma pēcgarša, ka gluži kā kārtīgam egoistam ir grūti ar kādu padalīties. Gluži vai piespiežu sevi salikt 5 vārdus kopā, lai mirkļos kad viss iet šķērsām, te varētu atgriezties laikā un paceļot.

Pirmo reizi aizbraucu brīvdienās ar mieru - ar patiesu mieru sadzīvē, darbā, domās un sirdī. Tik veiksmīgi pamanījos sakārtot un nodot lietas, lai pati būtu brīva.**  Brīva 11 dienu pārgājienā Norvēģijas plašumos. Ar līdzpaņemto māju Mārtiņa somā un mazu daļu pārtikas manējā, bez telefona zonas un ieslēgta endomondo, bez ceļmalas bāriem un viesu namiņiem. Bez tūristu masām un jebkādām ekspektācijām, mēs ienirstam kaut kur pie dabas bezgalībā, lai kamptu piedzīvojumu negausīgi un daudz.

Man ticēt, ka bijām īpaša grupiņa. Māte Daba mūs saudzēja no pirmās līdz pēdējai pārgājiena dienai, tā arī neparādot savu tik ierasto rudens mākoņu raudošo vaigu.  Saules apspīdēti, savu devu slapjuma līdz mielēm izbaudījām ar pirmo 6 dienu bridienu purvājā. Es nekad neticēju, ka arī kāpiens kalnā var būt purvs. Tur laikam neviens nav "kedas atstājis" no slāpēm. Neviltots prieks par līdzpaņemta inventāra izvēli un katru centu, kas tajos ielikts. Vakarā sausas kājas un silts guļammaiss ir visu manu vēlmju top-top augšgalā. Nu labi, labi, vēl silta kartupeļu putriņa arī tur figurēja saraksta augšā.

Es dievinu šos pārgājienus, jo dzīve, kaut tikai uz mirkli, man kļūst vienkārša un saprotama. Mans vienīgais uzdevums ir iet, ēst un pagulēt, tad atkal ēst, iet un pagulēt un tā tālāk, tik dažādās secībās. Nu tik daudz jau es varu atcerēties.  Ceļojuma draugi vēl iekļāva dienas plānos rudens peldes kalna upēs, lai sakoptos un tā. Tad man gan ar roņu kustību ir uz Jūs, un izmantojot privilēģiju, ielīst teltī pirmajai, un Mārtiņa toleranci, neuzdevu sev liekus jautājumus arī desmitajā dienā :).

Vienpadsmit dienās paspēts noiet kaut kas virs 200 km, iekarotas pāris virsotnes. Pabaidīti briežu bari, pagulēts mākonī. Iestrebta purva ūdenī vārīta zupa. Padzenātas mellenes un sēnes. Pie udžiņas pasmiets, izrunāts un paklusēts. Pazaudēti pāris lieki kg****  un iztīrīta galviņa - Tā mana brīvība, Tā mana dzīvība!

Nu jau vairāk kā mesi esmu mājās, bet auzu pārslu putru, vārītu ūdeni joprojām nevaru ieēst, toties vēlme biežāk paklusēt ir saglabājusies un griba mācēt klausīties vairāk it visā.

*** mani ģimenei un kolēģiem bija cits viedoklis

**** bet nu jau atkal atrasti

Teksta un video autore: Ilze Krieviņa

Ziemas prieki man nav sveši, katru baltu dienu ķeru ar prieku. Pašai jau šķiet ka esmu niknā distanču slēpotāja, tik parādi trasīti slidsolim! Un piedāvājums atnāca - Somija, slavenā slēpotāju valsts, kad pie mums bezmaz var dušā palaist ziemu garām. Piecu cilvēku sastāvā ar manu melno busulīti, dodamies ceļā. Vadītāja piedāvājums pēc iespējas ilgāk doties ar pārgājiena slēpēm no namiņa uz namiņu mums atvēlētajās atvaļinājuma dienās, liek viegli raukt degunu. Žēli noraugos uz savām slidsoļa slēpītēm, vai tāpēc viņas pirku, lai skaisti izskatītos bagāžniekā! Mans mērķis bija līdz bezsamaņai izskraidīties pa gatavajam trasēm. Bat labi ka tā! Nesaki nē, pirms neesi pamēģinājis! Kas tā ir par baudu doties baltā nekurienē! Dienā saule spridzina un vakaros ziemeļblāzma zaigo. Pašu izkurinātās būdiņas un lukturīša gaismā sarūpētās tušonu vakariņas. Neviena cilvēka, tik balta bezgalība un neaptverams skaistums. No slēpēm nokāpt nevar, sniegs līdz padusītēm. Ceļā sastaptie nobraucieni no kalniņiem sagādā tādu prieku, ne vienmēr veiklība glābj ierakstīties līkumos. Vairākas stundas raušoties kalnā jau zini, tur tālāk viņš vedīs arī lejā! Kas atkal ļaus sajūsmā spiegt. Tā piecās dienās 125 km salasīti.

No 6 dienām, pēdējā atgriežoties civilizācijā, atvēlēta trasītēm. Tur arī mans izcilās slēpotājas  sapnis aplūza. Pirmajos 500 metros sapratu, ka puišiem līdzi netieku un vertikālas sienas man nav pa spēkam. Ķerot karti atgriežos uz pirmo līmeni - dzeltenas trasītes. Kā tad! Priekuļi nobāl. Svīdu un putu, svīdu un pūtu, iekarojot tos "mazos" pauguriņus. Man jau tie bija Himalaji! Bet spīta uz sportiskās formas dzīta, salasīju savu 42km maratoniņu.

Zinu ka man patīk lielie kalni. Un traukties no tiem ar kalnu slēpēm, bet šis piedzīvojums ir identisks. Tagad dillēma uz kuru pusi ziemās traukties. Gribas visas trīs slēpes negausīgi raust.

Teksta autore: Inita Kauliņa

Beidzot esmu piesēdusi pie siltas kafijas tases vietējā burgernīcā sasildīties un parakstīt...

Parakstīt par to, kā mazi sapņi piepildās. Again…

Atceros kā agrāk nez cik reizes nodomāju - vot nopelnīšu naudu, tad varēšu ceļot. Un kad paiet 10 gadi vienā darba vietā, piedzimuši bērni un mājoklis paņemts hipotekā, tad šitas "nu es ceļošu" īsti nestrādā. Visu laiku tiek atlikts. Visu laiku kaut kas ir svarīgāks. Gan kur laiku veltīt, kad kur algu iztērēt (kārtējos rēķinos). Tā tas laiks arī paskrien. Bet var jau arī iet mazos solīšus šai virzienā…

Joprojām atceros pērnā rudenī savu spontāno piedzīvojumu uz Somijas Lielo Lāču taku ar Hiking in Latvia organizēto braucienu. Jā, nāca man pār galvu - vai tad tev to tagad vajadzēja, naudiņu pataupi, kā bērni .... utt. Bet atmiņas, piedzīvojumi, atpūta un fiziskais pārbaudījums, jauni draugi un iekšējs gandarījums pārspēj visas argumentācijas. Nu neizpatikt visiem, ko Nu? Ļaujies savai iekšējai balsij.

Vēljoprojām azotē loloju ģimeni aizvest kāda ceļojumā ar teltīm un vakariņām uz ugunskura, bet pagaidām es gūstu savu pieredzi, sajūtas un arī atpūtu. 

Kopš Somijas piedzīvojuma, ļoti novērtēju Hiking in Latvia komandu un viņu pieredzi un prasmi noorganizēt ideālu pārgājienu, ka uz citiem i acs nevelk. Varat saukt to arī par mazo reklāmas pauzi, bet saku kā ir. Zinošs gids, izplānots maršruts, drošs atbalsts, iegūti jauni draugi un emocijas, un pat ēdienreizes nodrošinātas. Tie, kas reiz jau piedalījušies šajos HIL pārgājienos, noteikti piekritīs. 

Šobrīd esmam Zviedrijā un daba te ... vāks, tā daba gan ir kreizii. Foršā nozīmē. 

Kamēr Jūs Latvijā sauļojaties un baudāt (ja tā var teikt) vasaru, tad mums te pāris simtus km uz ziemeļiem no Stokholmas, ir gan saule, gan auksts vējš. Ir gan pavasara ziediņi, gan sniegs un ledus uz ūdens. To pat nevar visu noraksturot. 

Šajā galā daba vēl tikai mostas. Bet vietējie iedzīvotāji jau izmetušies krekliņos un plānās jaciņās, kamēr man vēl kurtka pusatvērta vaļā. Pat bērni aukstajos kondicionētajos veikalos īsajam rociņām skraida. Brrr.... 

Ja tu dotos pārgājiena uz Zviedriju šajā gadalaikā, es to īsumā noraksturotu tā: skaista daba, daudz akmeņi un labi iezīmētas takas, gatavs uz dabas laikapstākļu dažādību un pārsteigumiem (jo tu tak esi ieradies izrauties no komforta zonas), ar nūjām gatavs uzkāpt kārtējā kalnā un uztaisīt pusdienu pauzi, un ar draugu atbalstu noiet visu amaizing dienu, lai vakarā pie ugunskura pārrunātu jaunākos jokus, sadakterētu kājas un pēc visgardākajām siltajām vakariņām (kādas mājās nekad nesanāk) ieritinātos guļammaisā. Izklausās labi vai ne? Un tā vienā nedēļā var iegūt emociju gammu dažādību. 

Meitai caur whatsapp video zvanu iesaucās: "Ko? Tas ir ledus? Mums te ir kaaaarsts!”

Mums arī ir gan karsts, gan ziemīgi. 

Lai top mazie piedzīvojumi. Negaidi, kamēr laiks aizskries un tu beidzot būsi gatavs kaut kam, nezini kam. Negaidi, kamēr dzīve Tevi pati izmetīs no vāveres riteņa. Un nebaidies pats izlemt, ko vēlies. 

Welcome!

Teksta autore: Inita Kauliņa

Rumānija, Karpati.

Kāpiens augšup.

Ir jau pāri dienas vidum un pa līkloču ceļiem esam uzbraukuši augšup vietā, kur Hiking in Latvia sāk savu pārgājiena posmu pa Karpatu kalniem. Tieksapakotas mantas, sadalīta paika, somas plecos un ar maps.me karti dodamies uz priekšu.

Pareizāk - uz augšu. Jo tas bija kāpiens vai ejiens uz augšu. Nē, nē, nav tāds biki vai kaut kāds kāpiens kalnā un viss. Tik ej ej un liec soli uz priekšu, un nākamo soli augšup un vēl un vēl... Labi ka neredzi savu mērķi, savādāk acis nobītos. OK, kājām slodzīte parādījusies. Laaabi, nesteidzīgi, bet turpinu...

Bet tas ko tur redzēju... Pļavu bagātību. Reālu īstu dabas neskartību, bagātību, skaistumu un tādu ziedu daudzveidību. Liekas redzēju vairāk pļavu puķes vienā dienā nekā atceros tās no manas bērnības. Un tik atskaties un tik nosaki pie sevis "ah, cik skaisti", un ej un atkal apstājies un tas cik skaisti.. Un tur.. Vnk ej un jūsmo. Un dzeltenās gundegas jeb sviesta pikas jeb kā vēl visādi dzirdēju - vesela pļava. Ne jau šur tur, bet reāla tāli plestoša dzeltena pļava. Es tās mūžību neesmu redzējusi. Un nākamā pļava atkal ar citām dabas bagātībām, pat ar tādu smilgu un skaraiņu daudzveidību. Brīnišķīgi. Pa ceļam kādu meža zemenīte uzēdu pie atpūtas brīžiem. Un to, kas darījās apkārt... Tās kalnu ainas... 

Mana ikdiena ir bērni. Es reāli esmu priecīga un pateicīga par to, kur es esmu. Man nav zināmi nākotnes plāni, pat rudens ne, un pārdzīvotie pagātnes notikumi ir pagātnē. Bet šobrīd esmu te, dabā ar fantastiskām sajūtām un pat asariņu acīs no sajūsmas. Ja manā profilā būtu jānorāda savs attiecību status, es tur rakstītu - attiecībās ar dabu.

Kāpiena laikā bija unikāli vērot saulrietu. To sarkano bumbu, kas hops - vienā mirklī vairs nav. Pa ceļam (jāteic tik augstu) ganījās govis. Govis ar zvaniņiem kaklā. Lūk tās ir laimīgas govis. Man pat nav tik liela istaba, cik viņām ir kur izplesties, staigāt, ēst zālīti, nu reāli laimīgās govis ar noteikti laimīgu pienu. Pa ceļam par vairāki bija manījuši lāča ķepu. Es vēl redzēju zirga pēdas un noklīdušu pakavu. Bāc, viņi tik augstu un tik stāvos kalnos dzen augšā zirgus... Es saprotu ka tā iespējams ir ziga ikdiena, darba zirgi, kas velk baļķus lejā, bet vienalga... Atskatoties, kas ir notiets.. Wow. Un Zirgi.

Pēc pāris stundām līdz ar tumsas iestāšanos ir noiets līdz nometnes vietai. Tiek uzslietas teltis, un ķeros klāt pie vakariņu gatavošanas. Rosos pie galda ar nojumīti, un te hops - man kāds uzmet uz galda no mugurpuses veselu maisiņu ar svaigo sieru, kāds 1.5kg noteikti, ja ne vairāk. Nu dullais, šito gabalu nest augšā tādu smagumu. Ir 23.jūnija jeb Līgo vakars, un siers ir tieši laikā. Es arī uznesu jāņu siera ritulīti, bet ne jau tāāādu daudzumu. Izrādās vietējais gans jeb vīrietis, kam tālāk ir autu ganām pulks, atnesa šo cienastu. Vēl izrādās, grupas meitenes, kas pirmās uzkāpa, esot tur no viņa cūku silēm izveidotā strauta ūdens sateces vietā mazgājušās. Un viņš laikam bijis neizpratnē. Vai aizbiedējis mūsējos. Nesapratu, bet vēlāk atnācis un man uz galda blakus nolika reāli tiko svaigi sieto sieru. OMG cik garšīgs. No aitu piena. Svaigs siera biezpiens vai lai kā to pareizi sauktu. Tas bija debešķīgs, gards, maigs, un svaigs... Kalnu svaigais siers. Tas rullēja vislabāk par jebkādu mūsu atnesto sieru. Amazing...Prom viņam ejot, noreāģēju, paķēru savu Tērvetes alus pudeli un iedevu grupas vadītājam, no nodod viņam to pretī. Alu paņēmis, gans aizgāja. Savukārt mēs pavakariņojuši, jāņa sieru uzēduši un ko nu katrs paņēmis līdzi padzēruši, jautri pārunājuši, devāmies uz savām teltīm.

Silta nakts. Atkal man bija karsts, un slīdēja pa telti lejā. Pamostos, rāpjos atpakaļ lai izstiepts taisni gulēt. Laikam pieradusi gulēt arī čokurā, kad bērni pie manis gultā salec, i nepamanīju, ka čokurā jau esmu noslīdējusi kājgalī. Man tāds slīpums trāpījās manā skatījumā guļvietā. Nē, es nevarēju noslīdēt pa kalnu lejā, vismaz... 

Rīta cēliens, starp kalniem manāma migla, top brokastu putra un te hops - vesels bars aitu un arī kāda kaza nāk. Kaza ar zvaniņu kaklā un pa gabalu var jau dzirdēt. Tāda ikdienas rīta ainiņa pa manu virtuves logu, kamēr putru vāru un gandrīz piesvilināju, gandrīz.. Vesels bars gāja lejā ganībās. Protams, mūsu gans... Un suņi, kas vaktēja aitas un ierobežoja tās piemēram nenākt aitām pie mums, bet dzina uz priekšu. Ja kāda aita aizkavējās ēdot blakus esošos jaunos egļu dzinumus, viens no suņiem pagaidīja. Līdz pēdējai aitai suns gaidīja un vaktēja. Tāda rīta "nagla" tas skats ar aitām.

Teksta un bilžu autore: Ieva-Baldina Bruklite

12 dienās ar Hiking in Latvia izgājām 224km garo Eiropas grūtāko pārgājienu trasi no dienvidiem uz ziemeļiem ar 16km kāpumu un tādu pašu kritumu. 

Man visvairāk patika, ka katra diena bija savādāka, ar citiem skatiem. Zilas debesis, saullēkts, saulriets, skats uz jūru, kalniem, sniegotām virsotnēm, mežiem, upītēm ar kristālskaidru un aukstu ūdeni…. 

Ejot prioritātes mainās : Tu domā par to, kur būs teltsvieta, kur un kad būs zeķu pauze, kad būs pusdienas, vakariņas un kārtējā coca colas deva, vai pietiks spēka nākamajam kāpumam un gājienam lejup, uz kura akmens likt nākamo soli, kur apmetnē atradīsim telts vietu, kā bez « dziedāšanas » izturēt aukstās kalnu dušas, cikos jāceļas un cikos būs siltais ūdens brokastīm. Tad nu pie kārtējā šķiet nebeidzamā kāpuma arī pasprūk pa skaistam, sulīgam krievu/ « franču » vārdam ar ļoti «pieklājīgu » sākumu «la » 😊. 

Attēlā: Ieva-Baldina Bruklite

Lai arī šķita, ka esmu sagatavojusies, tomēr ne tam, ka mani dienu pirms pārgājiena sākuma « nogāzīs » vīruss un tam, ka smaržas un garšas sajūtu atgūšu tikai 8. – 9. pārgājiena dienā. Bet izrādās, ka visu var izdarīt, ja ir griba un motivācija. 

Komanda mums bija vislabākā - 17 komandas biedri, katrs unikāls, ar labu humora izjūtu. Kad tas bija nepieciešams, ikviens atbalstīja otru, piemēram, man pavisam neveikli paslīdot un iekrītot upītē, tūlīt tika atrastas sausas zeķes, botas, viss slapjais piesiets pie somas žāvēties un pat atrastas upītē iekritušās saulesbrilles, tāpat arī palīdzēts ar zālēm un citām nepieciešamām lietām, palīdzēts atgūt možu garu un smaidu, kad nu galīgi šķiet, ka visi spēki pazuduši un vēl līdz apmetnei tālu😊. Un kas var būt jaukāks par dalītu apelsīnu, kad šķiet, ka nu jau vairs nav spēka aiziet pēdējo gabaliņu līdz nometnei, kā arī par sagaidīšanu ar siltiem kruasāniem, kad līdz busiņam palikuši vēl daži kilometri. 

Katrs vakars izvērtās par jautru piedzīvojumu, un pārējie nometnes nakšņotāji bieži dzirdēja gardu smiešanos, kas brīžiem patraucēja kāda nīgrāka ceļotāja naktsmieru. 

Gājēju uz takas bija daudz un šeit nu noderēja jau nedaudz aizmirstās franču valodas zināšanas, gan apmainoties ar uzmundrinošiem vārdiem, gan informāciju par turpmāko ceļu, gan arī apmetnēs iepērkoties un veicot samaksu. 

Milzonīgs paldies mūsu «tētim » un «mammai » : Segejam un Ilzei par fantastisko humora devu, atbalstu, stipro plecu, drošības sajūtu, un īstajiem vārdiem, kad šķiet, kad nu viss, vairs ne soli… 😊

Mana kalnu mācība : lai arī brīžiem man kā maksimālistei un kā cilvēkam, kam patīk par visiem parūpēties, gribējās paspēt visu un izdarīt pēc iespējas vairāk – fotografēt, palīdzēt ar pusdienām, vakariņām, aiziet samaksāt un parunāties ar apmetņu īpašniekiem un vēl paspēt uzcelt telti, te nu man jāatzīst, ka visu paspēt nevar, lai arī kā gribētos 😊.

Teksta autore un pārgājiena draugs - Evelīna Rimkuse

“Mammu, es esmu mazliet beigta, bet ļoti dzīva!” Kodolīgs pārgājiena kopsavilkums slinkajam lasītājam. Izrādās, mana ziņa mammai no kādas retas civilizācijas oāzes ir labākais kas man ir, lai noraksturotu to standarta fizisko un dvēselisko stāvokli, kādā es atrados šīs septiņas dienas. Ņemot vērā to, ka man šis bija mans pirmais pārgājiens, aizelsties sporta stundās es mēdzu pēc pirmajām piecām minūtēm un to cik reizes iepriekš bija gulēts teltī varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, mana takas recenzija solās būt sulīga savas “pirmās reizes” perspektīvas dēļ.

Tā nu, bruņojusies ar piedzīvojumu garu un trīsreiz vairāk tualetes papīru kā vajadzīgs, es uzsāku savu soļošanu pakaļ HIL veterāniem. Jau pie pirmās pauzes tika vienbalsīgi nolemts, ka Zviedrijas populārākā taka ir kāds mistisks Ķemeru purva laipiņu un augšpēdus izbraukāta grants ceļa sakausējums ar visai zemu grūtības pakāpi. Saprotams, tas tika spriests pie labvēlīgiem laikapstākļiem un ar apziņu, ka dažu stundu gājiena attālumā vienmēr gaidīs kāds sūdīgs aliņš. Balstoties uz vēlākiem secinājumiem, lietū slidināties pa akmeņiem varētu būt krietni vien jautrāk. Arī aliņš man kā nepilngadīgam atturībniekam ne par kādu dižo motivāciju nekalpo, kas, protams, automātiski ietekmē takas grūtības pakāpes izvērtēšanu. Bet tas tā, trekinga nūjas rokās un aidā. Man kā kaislīgai dabas baudītājai svarīgākas bija ainavas. Precizēšu - es tiecos pēc karaliskiem skatiem pat pie tualetes apmeklējuma. Šajā ziņā Karaļa takas infrastruktūra mani pat mazliet apbēdināja, jo savas vēlmes es apmierināt varēju tikai neizmantojot vietējās mazmājiņas. Karaliski skati karaliskās tualetēs acīmredzami nemētājas. Slikti ekipēti tūristi ar vieglām astrofobiskām nosliecēm gan.

Trešajā pārgājiena dienā Skandināvu dievi mūs beidzot izlēma iesvētīt ar atsvaidzinošu lietusgāzi, bet kā jau laimes krekliņā dzimuši mēs paspējām iekārtoties grauzēju apdzīvotā miskastes būdā. Iepriekš pieminētie tūristi līdz kājai atrāvuši vaļā durvis tupēja uz saviem caurumiem, kamēr mēs pāris metru attālumā omulīgi bariņā tukšojām savus dzeramtraukus. Kurš nu tēju, kurš līdzpaņemtus sildošākus dzērienus. Kā jau viss labais, arī lietus pārgāja un mūs pārgājiena laikā vairs netraucēja nemaz; cilvēki skaidrākas debesis ieraudzījuši arī uzreiz sarosījās. Spriežot pēc ātruma kādā mūsu draugi atstāja savas karaliskos apartamentus skaidrs bija tikai viens: sēdēt starp veciem sūdiem ir krietni komfortablāk nekā virs svaigiem. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu.

Ja pirmās trīs dienas es biju godam turējusies līdzi veterāniem, pārāk entuziastiski lēkājusi pa upēm rezultātā dabonot slapjus zābakus un basām kājām līdusi pa asiem brikšņiem(kas, tīri loģiski, arī nepalika bez smeldzošām sekām), tad kāpiens Kebnekaisē veiksmīgi apslāpēja manu jaunības maksimālismu. Uz laiku. Šis pamatīgais kardio treniņš un pievakares ceļu deldēšana diezgan skaļi atsaucās uz mūsu visu tempu nākamajās pāris dienās. Pirms paša Zviedrijas jumta mums bija paredzēts uzvilkt sevi augšā pa lēni kūstošu sniega grēdu, kas pēc skata tāda ziemas pastaiga vien bija. Man, kā jaunam cilvēkam, piemetās vieglas sirdsklauves un es sevi mierināju ar domu, ka ja es tur neuzkāpšu, tad dzīvē nekad vairs nevarēšu baudīt rupjmaizi ar šprotēm. Ziniet, darbojās. Nākamais, un laikam arī vienīgais, nervus kutinošais mirklis bija pati Zviedrijas jumta dienvidu virsotne, kur kā izrādījās pēdējos metrus parasti mēro ar dzelkšņiem un kabinoties klāt pie virves. Mēs, kā jau praktiskie latvieši, labprātāk pataupīdami vietu vakara aliņam un kādai desai, izpelnījāmies gan atzinību, gan sašutušus skatienus kāpdami augšā burtiski kaili. Izrādās laikā uzkāpām - nupat dienvidu virsotnes ledājs ir nokusis tik lielā mērā, ka uz doto brīdi vairs nav uzskatāms par Zviedrijas augstāko punktu. Ziemas spēkos gan ir vēl iespēja šo faktu labot.

Atlikušās dienas saule arī mūs izcepināja pamatīgi. Mājās ierados brūnāka nekā aiz Polārā loka atstātie ģimenes locekļi un pie tam, ar haikera cienīgu iedegumu. Pat zebrai strīpas ir vienādākas. Lai vai kā, siltā vasaras dienā ar D-vitamīnu uz takas problēmu nav, arī ar proteīniem ne, jo pat ja kāda pusdienu ēdienreize neparadzētu apstākļu dēļ iet secen, tad sirds ir mierīga, jo dienišķajā brokastu putrā vienmēr upurējies gulēs vismaz viens sīcošais draugs.

Tam slinkajam lasītājam, kurš varbūt aiz nejaušības ir attenterējis līdz šejienei (un arī visiem pārējiem), es savu kodolīgo kopsavilkumu atļaušos atkārtot. Es varbūt esmu mazliet beigta, bet es nekad vēl neesmu bijusi tik dzīva!

Vairāk info par nākamo Karaļa takas piedzīvojumu meklē šeit.

Teksta autors - Mārtiņš Kalnbērziņš

Jau vairākas reizes esam devušies pastaigāties un atpūsties uz šiem salīdzinoši nelielajiem, bet ārkārtīgi krāšņajiem kalniem. Tie ir lieliski piemēroti nedēļu garam piedzīvojumam, jo atrodas tikai dienas brauciena attālumā no Latvijas. Parasti, izbraucot agri sestdienas rītā, jau tās pašas dienas pusnaktī iekārtojamies savos apartamentos. Kalni, salīdzinot ar citiem, ir nelieli, un, lai nodrošinātu ērtu nokļūšanu pie tiem, ir izbūvēts foršs apvedceļš, kas tos pilnībā apņem. Tā rezultātā ir ļoti ērti tiem piebraukt klāt no visām pusēm, izvēlētos savas dienas pastaigu maršrutu.

Ja galvenais mērķis ir pastaiga kalnos, tad var izvēlēties kurā pusē apmesties - Slovākijas vai Polijas. Balstoties uz savu pieredzi, uzskaitīšu plusus un mīnusus abiem variantiem.

Brauciens līdz kalniem. No Latvijas īsāks ceļš ir līdz Polijas Tatriem, jo atrodas par 80 km tuvāk. Pēc brauciena ar auto visas dienas garumā, kad kājas ir sasējušās mezglā, bet dibens izsautēts labāk par šķovētiem kāpostiem - tas ir spēcīgs arguments.

Apmešanās vietas - Polijas namiņi kalnu pakājē ir apveltīti ar īpašu Tatru auru. Virzoties uz Tatru pusi no Varšavas, palēnām ceļa malās sāk samazināties reklāmas stendi, un arhitektūrai parādās šim reģionam raksturīgas iezīmes. Lai arī dažkārt šķiet, ka tie sastāv no dēļu sienas vienā kārtā un visai apdarei nāk līdzi ne ar ko nesajaucams “poļu” šarms, tomēr tie ir mīlīgi, un labi piestāv brīvdienu nedēļas noskaņai. Savukārt Slovākijas arhitektūru nevaru aprakstīt nekā un to jūs sapratīsiet vien aizbraucot uz turieni. Mājas, protams, ir un tām ir droši vien projekti vai arī varbūt viens projekts ar dažām variācijām. Vārdu sakot, četras sienas un jumts. Polijā parasti izvēlamies dzīvot pilsētiņā Zakopane, kas ir Polijas Tatru tūristu meka ar pienācīgu gājēju ielu, tirgu un pamatīgu dažādu ēstūzīšu klāstu, kur var dūšīgi paēst par mums pieņemamām cenām. Gadījumā, ja kādu dienu ir sagurumus vai apskādēta potīte, var palikt mājās un pilsētiņā atrast sev interesējošas izklaides vai atpūtu. Pats galvenais pluss ir, ka vairums taku sākumpunktu atrodas vien nieka 4 km attālumā no pilsētiņas centra, kas nozīmē, ka var doties kājām un nav papildus izdevumu un problēmu ar auto novietošanu pie kalniem. Savukārt Slovākijas pusē ir ērtāk mēģināt iekārtoties kādā no neskaitāmajiem ciematiņiem, kuri ir saauguši ik pēc 10 km uz Tatru apvedceļa. Parasti tajos ir diezgan augstas cenas un maza izvēle, vai arī rezervācija jāveic ļoti laicīgi. Otrs variants ir mitināties tālāk no kalna, tas ir apmēram 20 km attālumā, kur būs pieejamākas cenas un arī iespēja atrast omulīgākas naktsmājas. Izvēloties dzīves vietu obligāti vienmēr sekojiet līdzi apartamentu uzrādītajiem kvadrātmetriem. 11 m2 lielu trīs personu pieliekamo kambari var nofotografēt līdzvērtīgi nelielai villai kalnu pakājē.

Kalni un takas. Taku tīkls Polijas pusē ir sazarotāks, biezāks un dod iespēju ērtāk un daudzpusīgāk ieplānot savus maršrutus. Ērti var izplānot dienas pārgājienu, neizmantojot vai ļoti maz izmantojot vienu un to pašu taku. Noejamie attālumi ir no dažiem km līdz maksimum, ko dienas laikā var pieveikt. Mūsu pārgājienos parasti tie ir 15 līdz 25 km. Kāpumi - tas jau nu ir katra paša ziņā. Infrastruktūra ir identiska Slovāku pusei. Teicami taku marķējumi, aptuveni 1200 - 1400 m augstumā vairāki kalnu namiņi, kuros var uzēst, atpūsties, vai pat pārnakšņot. Rezervācijas tiem gan ir jāveic pārsvarā telefoniski angļu, krievu, poļu valodu kopsajaukumā. Nekad nepamet sajūta, ka tu esi nevis rezervējis sev naktsmājas, bet, iespējams, vienkārši pasūtījis kaltu kāpostu viras sev un saviem 10 ceļabiedriem. Dažreiz komunikācijai ir pieejami e-pasti, bet uz tiem mēdz vienkārši neatbildēt.

Kalnu ainavas ir aizraujošas un krāšņas, jo Tatrus var tikai lielīt kā no slovāku, tā arī no poļu puses. Vienīgais ar ko jārēķinās, ka Polija ir ziemeļu puse, kas nozīmē vairāk sniega gan pavasarī, gan rudenī.Slovākijas pusē taku tīkls nav tik biezs un, ja grib uzkāpt nedaudz augstāk par 1500 m, ir grūti sasiet kopā vairākas takas, tādēļ nākas doties atpakaļ pa to pašu taku pa kuru esi gājis augšā. Lai savienotu takas, bieži vien sanāk diezgan lieli ejamie gabali. Bet tam ir arī savi plusi. Ar ne tik tūristisko gaisotni, švakākām apmešanās vietām un pilsētas neesamību pašā kalnu pakājē, tur ir daudz mazāk tūristu nekā Polijas pusē. Protams, starpība nav zvērīga, bet nedaudz jūtama gan.

Emocionālais kopsavilkums. Kolosāli kalni, kuros katra ieleja atšķiras no iepriekš redzētās. Pat, ja gadās soļot pa vienu un to pašu taku no rīta augšā un vakarā lejā, nav jābēdā, jo laika apstākļu, saules gaismas, gadalaiku un pat soļošanas (atkarībā no soļošanas virziena), taka šķitīs pilnībā nepazīstama. Saules gaismai krītot nedaudz citādāk, un, paveroties mākoņu maliņai, skati, kas tev atklājas, mēdz būt pilnīgi atšķirīgi. Bieži vien tu pats sāc šaubīties vai neesi apmaldījies, jo konkrētās ainavas nespēj atpazīt, lai āri esi gājis pa šo pašu taku citā virzienā vien dažas stundas atpakaļ.

Pirmo reizi sastopot kalnus, varēs baudīt gan sulīgus un kuplus mežus to pakājē, gan straujus strautus un to ūdenskritumus. Aptuveni 1200 m un augstāk gandrīz katrā ielejā ir ezers, un to ir daudz gan slovāku, gan poļu pusē. Tiem, kas vēlas izjust augstumu un kārtīgi pakāpelēt, arī ir ko darīt, jo 1400 m kāpums dienas laikā, lai sasniegtu 2500 m augstumu, nav joka lieta pat pieredzējušam kāpējam.

Mēs parasti izvēlamies doties uz Tatriem tā saucamajā pārgājienu nesezonā, mēģinot izvairīties no cilvēku pūļiem, kas pārpludina Tatrus no jūnija vidus līdz pat septembra beigām. Ieguvumi ir vientulīgākas sajūtas, vairāk dabas ainavu, nav jācīnās par smuku selfiju, lai neatrastos bara vidū. Pieejamākas cenas un vispār mierīgāka nedēļa. Zaudējumi - nesasniegtas virsotnes, aizputinātas kalnu pārējas, dubļu jūras vai citi ierobežojumi klanos.

Tuvāko piedzīvojumu Tatros meklē šeit.