Teksta un video autore: Ilze Krieviņa

Ziemas prieki man nav sveši, katru baltu dienu ķeru ar prieku. Pašai jau šķiet ka esmu niknā distanču slēpotāja, tik parādi trasīti slidsolim! Un piedāvājums atnāca - Somija, slavenā slēpotāju valsts, kad pie mums bezmaz var dušā palaist ziemu garām. Piecu cilvēku sastāvā ar manu melno busulīti, dodamies ceļā. Vadītāja piedāvājums pēc iespējas ilgāk doties ar pārgājiena slēpēm no namiņa uz namiņu mums atvēlētajās atvaļinājuma dienās, liek viegli raukt degunu. Žēli noraugos uz savām slidsoļa slēpītēm, vai tāpēc viņas pirku, lai skaisti izskatītos bagāžniekā! Mans mērķis bija līdz bezsamaņai izskraidīties pa gatavajam trasēm. Bat labi ka tā! Nesaki nē, pirms neesi pamēģinājis! Kas tā ir par baudu doties baltā nekurienē! Dienā saule spridzina un vakaros ziemeļblāzma zaigo. Pašu izkurinātās būdiņas un lukturīša gaismā sarūpētās tušonu vakariņas. Neviena cilvēka, tik balta bezgalība un neaptverams skaistums. No slēpēm nokāpt nevar, sniegs līdz padusītēm. Ceļā sastaptie nobraucieni no kalniņiem sagādā tādu prieku, ne vienmēr veiklība glābj ierakstīties līkumos. Vairākas stundas raušoties kalnā jau zini, tur tālāk viņš vedīs arī lejā! Kas atkal ļaus sajūsmā spiegt. Tā piecās dienās 125 km salasīti.

No 6 dienām, pēdējā atgriežoties civilizācijā, atvēlēta trasītēm. Tur arī mans izcilās slēpotājas  sapnis aplūza. Pirmajos 500 metros sapratu, ka puišiem līdzi netieku un vertikālas sienas man nav pa spēkam. Ķerot karti atgriežos uz pirmo līmeni - dzeltenas trasītes. Kā tad! Priekuļi nobāl. Svīdu un putu, svīdu un pūtu, iekarojot tos "mazos" pauguriņus. Man jau tie bija Himalaji! Bet spīta uz sportiskās formas dzīta, salasīju savu 42km maratoniņu.

Zinu ka man patīk lielie kalni. Un traukties no tiem ar kalnu slēpēm, bet šis piedzīvojums ir identisks. Tagad dillēma uz kuru pusi ziemās traukties. Gribas visas trīs slēpes negausīgi raust.