Teksta un bilžu autore - Liene Granovska 

Korsika. GR20 trase. Gājām 12 dienas no dienvidiem uz ziemeļiem, kopā 224 km ~16 km augšā un tik pat lejā pa izaicinājumu pilno maršrutu. Mums sekoja "Hiking in Latvia" (HIL) atbalsta busiņš, kuram bija iespēja piekļūt ik pēc pāris dienām - attiecīgi drīkstēja ņemt līdzi kaut drēbju pakarināmos (to saku, jo vienu uz trases tiešām redzēju izvelkam drēbju pakarināmos). Es un Vitālijs paņēmām 4 somas - našķu somu, "ja nu noder" somu un divas pamat mugursomas - es nesu 11 kg mugursomu ar 2l ūdens sistēmu, guļammaisu, paklājiņu, aptieku, ēdienu, drēbju slāņus (lietus drēbes, dūnu jaku utt.) traukus, minimālas higiēnas lietas kā arī mazu ekstru - pašizgatavotu aso piparu mērci, lai būtu māju sajūta. Vitālijam bija nedaudz smagāka soma (telts, saules baterija utt.). Saules baterija noderēja, īpaši ja izvēlas iet uz ziemeļu galu, tad saule spīd tieši uz muguras.

Attēlā: Vitālijs Lopatinskis

Pēc pirmās nedēļas esot uz trases jau biju apradusi ar vidi un akmeņainās aizas vairs nešķita tik dramatiskas. Ar ķēžu posmiem un stāvajām akmeņu nobirām, kas "dod pa ceļgaliem" sadraudzējos. Un tomēr iešana pa kori vai tās šķērsošana, kad klintī jāuztausta tā uzticamā rieva, nereti izraisīja bažas, ja nu es izslīdu vai krītu. Pa ceļam uz GR20 lasīju grāmatu par mentālo pusi esot kalnos. Ieteikums ar sevi sarunāties jautājumu formā ātri vien palīdzēja atgūt pārliecību un koncentrēšanos. Kur ir saskatāma nākamā norāde? Vai satausti dziļāko aizķeri, pie kuras turoties vilkt sevi augšā? Kur liksi nūjas galu, kad kāpjot lejā gribēsi atspiesties? Neskaties uz virsotni, tā vēl ir tālu, skaties zem kājām un izjūti katru akmeni. Domā par pareizajiem muskuļiem, kuriem tajā brīdī jāstrādā. Elpo ritmā. Atbrīvo plecus, aizmirsti par 11kg smagumu, saplūsti ar to. Ieliec ceļus, kad pa stāvu šķembu nogāzi tipini lejā. 

"Zeķu pauzes" ir tik ļoti vērtīgas un spēku atjaunojošas. Izmantoju Thorlos zeķes un katru rītu ieziedu pēdas ar talka ziedi - rezultātā nevienas tulznas. Katru rītu staipījos, kaut teltī, ceļgalus un potītes ieziedu ar Voltaren gelu. Pēc 6-11h esot uz trases, dzērām minerālu un sāļu atjaunojošu dzērienu. Tāpat ūdens sistēma atviegloja dzeršanas procesu, bet cepuri pie katras iespējas samērcēju avotā, lai atvēsinātos. Laika apstākļi mums bija ārkārtīgi labvēlīgi, lietus uzlija tikai naktī. Līdzpaņemtās dūnu jakas vietā man reizēm prasījās šortus, tāpēc pa nometni staigāju Vitālija peldbiksēs.

Vienā posmā avotus ilgi nemanīju, tomēr saskatīju, ka uz liela akmens ir vēl neizžuvusi peļķīte. Tajā esošās nogulsnes bija nieks, saslapinu cepuri un spēki atgūti. Tāpat atceros kā no vienas virsotnes jau it kā varēja saskatīt nometnes vietu, bet priekšā vēl nokāpšana, tajā brīdī es un Ieviņa, ar kuru atradām vienu ritmu, apsēdāmies, es izvilku no somas apelsīnu un tā ka visa mute un rokas lipīgas izbaudījām katru tā kumosu. Garšīgākais apelsīns kādu esmu ēdusi! 

Dienas maršruti bija ļoti atšķirīgi cits no cita, īpaši nometņu vide. Viena no tām atradās 1991m augstumā virs jūras līmeņa. Reizēm lielāks slīpums, reizēm virsma tāda, ka telts atsaites jāstiprina ar akmeņiem ne mietiņiem. Vienā no nometnēm dušas būda atradās augstāk par telšu laukumu, dēļ aukstā ūdens, visas operdziedātāju cienīgās balsis varēja labi sadzirdēt un tam pa virsu durvis tika burtiski atrautas ar brāzmaino vēju. Nodomāju, es matus labāk izmazgāšu rīt upē. Un tomēr nometnē vienmēr bija vīns un ar smiekliem piepildīta kompānija! Ar kārtīgu izēšanos tiek nosvinēta noietā dienvidu daļa.

Mēs īsti nenojautām ko sagaidīt no ziemeļu daļas maršruta, tikai sapratām, ka tas esot skarbāks. Gaisā virmoja nemiers. Bija dzirdama helikoptera tuvošanās. Tālumā redzama cilvēka evakuēšana. Pēc ķēžu posma uzzinām, ka kāds iekritis spraugā starp akmeņiem un sniegu. Nokāpt nācās ar līkumu un uz čuju. Nokāpjot pie upītes baudījām HIL komandas sagatavotās pusdienas, ik pa laikam uzsaucām citām grupām, ka sniega posms ir bīstams, lai iet apkārt!

Brīdī, kad iestājās gandarījums, ka var jau apjaust finiša taisni - divu dienu maršruti tika apvienoti vienā. Jānoiet bija "kamielis", jeb divas virsotnes, pat neiedomājos, ka "kamieļa aste" būs tik sasodīti grūta. Viennozīmīgi nelielais kāpums līdz telts vietai izvilka visu pēdējo, "iedeva pa počkām" sajūta. Un tā ar atplēstiem zābaku purngaliem, cauriem kompresijas legingiem un katram rokā pa vienai nūjai, jo Vitālija nūjas pārlūza, iesoļojām civilizācijā. Un es to visu darītu vēlreiz, tik labi bija!