Teksta autore: Inita Kauliņa

Rumānija, Karpati.

Kāpiens augšup.

Ir jau pāri dienas vidum un pa līkloču ceļiem esam uzbraukuši augšup vietā, kur Hiking in Latvia sāk savu pārgājiena posmu pa Karpatu kalniem. Tieksapakotas mantas, sadalīta paika, somas plecos un ar maps.me karti dodamies uz priekšu.

Pareizāk - uz augšu. Jo tas bija kāpiens vai ejiens uz augšu. Nē, nē, nav tāds biki vai kaut kāds kāpiens kalnā un viss. Tik ej ej un liec soli uz priekšu, un nākamo soli augšup un vēl un vēl... Labi ka neredzi savu mērķi, savādāk acis nobītos. OK, kājām slodzīte parādījusies. Laaabi, nesteidzīgi, bet turpinu...

Bet tas ko tur redzēju... Pļavu bagātību. Reālu īstu dabas neskartību, bagātību, skaistumu un tādu ziedu daudzveidību. Liekas redzēju vairāk pļavu puķes vienā dienā nekā atceros tās no manas bērnības. Un tik atskaties un tik nosaki pie sevis "ah, cik skaisti", un ej un atkal apstājies un tas cik skaisti.. Un tur.. Vnk ej un jūsmo. Un dzeltenās gundegas jeb sviesta pikas jeb kā vēl visādi dzirdēju - vesela pļava. Ne jau šur tur, bet reāla tāli plestoša dzeltena pļava. Es tās mūžību neesmu redzējusi. Un nākamā pļava atkal ar citām dabas bagātībām, pat ar tādu smilgu un skaraiņu daudzveidību. Brīnišķīgi. Pa ceļam kādu meža zemenīte uzēdu pie atpūtas brīžiem. Un to, kas darījās apkārt... Tās kalnu ainas... 

Mana ikdiena ir bērni. Es reāli esmu priecīga un pateicīga par to, kur es esmu. Man nav zināmi nākotnes plāni, pat rudens ne, un pārdzīvotie pagātnes notikumi ir pagātnē. Bet šobrīd esmu te, dabā ar fantastiskām sajūtām un pat asariņu acīs no sajūsmas. Ja manā profilā būtu jānorāda savs attiecību status, es tur rakstītu - attiecībās ar dabu.

Kāpiena laikā bija unikāli vērot saulrietu. To sarkano bumbu, kas hops - vienā mirklī vairs nav. Pa ceļam (jāteic tik augstu) ganījās govis. Govis ar zvaniņiem kaklā. Lūk tās ir laimīgas govis. Man pat nav tik liela istaba, cik viņām ir kur izplesties, staigāt, ēst zālīti, nu reāli laimīgās govis ar noteikti laimīgu pienu. Pa ceļam par vairāki bija manījuši lāča ķepu. Es vēl redzēju zirga pēdas un noklīdušu pakavu. Bāc, viņi tik augstu un tik stāvos kalnos dzen augšā zirgus... Es saprotu ka tā iespējams ir ziga ikdiena, darba zirgi, kas velk baļķus lejā, bet vienalga... Atskatoties, kas ir notiets.. Wow. Un Zirgi.

Pēc pāris stundām līdz ar tumsas iestāšanos ir noiets līdz nometnes vietai. Tiek uzslietas teltis, un ķeros klāt pie vakariņu gatavošanas. Rosos pie galda ar nojumīti, un te hops - man kāds uzmet uz galda no mugurpuses veselu maisiņu ar svaigo sieru, kāds 1.5kg noteikti, ja ne vairāk. Nu dullais, šito gabalu nest augšā tādu smagumu. Ir 23.jūnija jeb Līgo vakars, un siers ir tieši laikā. Es arī uznesu jāņu siera ritulīti, bet ne jau tāāādu daudzumu. Izrādās vietējais gans jeb vīrietis, kam tālāk ir autu ganām pulks, atnesa šo cienastu. Vēl izrādās, grupas meitenes, kas pirmās uzkāpa, esot tur no viņa cūku silēm izveidotā strauta ūdens sateces vietā mazgājušās. Un viņš laikam bijis neizpratnē. Vai aizbiedējis mūsējos. Nesapratu, bet vēlāk atnācis un man uz galda blakus nolika reāli tiko svaigi sieto sieru. OMG cik garšīgs. No aitu piena. Svaigs siera biezpiens vai lai kā to pareizi sauktu. Tas bija debešķīgs, gards, maigs, un svaigs... Kalnu svaigais siers. Tas rullēja vislabāk par jebkādu mūsu atnesto sieru. Amazing...Prom viņam ejot, noreāģēju, paķēru savu Tērvetes alus pudeli un iedevu grupas vadītājam, no nodod viņam to pretī. Alu paņēmis, gans aizgāja. Savukārt mēs pavakariņojuši, jāņa sieru uzēduši un ko nu katrs paņēmis līdzi padzēruši, jautri pārunājuši, devāmies uz savām teltīm.

Silta nakts. Atkal man bija karsts, un slīdēja pa telti lejā. Pamostos, rāpjos atpakaļ lai izstiepts taisni gulēt. Laikam pieradusi gulēt arī čokurā, kad bērni pie manis gultā salec, i nepamanīju, ka čokurā jau esmu noslīdējusi kājgalī. Man tāds slīpums trāpījās manā skatījumā guļvietā. Nē, es nevarēju noslīdēt pa kalnu lejā, vismaz... 

Rīta cēliens, starp kalniem manāma migla, top brokastu putra un te hops - vesels bars aitu un arī kāda kaza nāk. Kaza ar zvaniņu kaklā un pa gabalu var jau dzirdēt. Tāda ikdienas rīta ainiņa pa manu virtuves logu, kamēr putru vāru un gandrīz piesvilināju, gandrīz.. Vesels bars gāja lejā ganībās. Protams, mūsu gans... Un suņi, kas vaktēja aitas un ierobežoja tās piemēram nenākt aitām pie mums, bet dzina uz priekšu. Ja kāda aita aizkavējās ēdot blakus esošos jaunos egļu dzinumus, viens no suņiem pagaidīja. Līdz pēdējai aitai suns gaidīja un vaktēja. Tāda rīta "nagla" tas skats ar aitām.