Teksta un bilžu autore: Ieva-Baldina Bruklite

12 dienās ar Hiking in Latvia izgājām 224km garo Eiropas grūtāko pārgājienu trasi no dienvidiem uz ziemeļiem ar 16km kāpumu un tādu pašu kritumu. 

Man visvairāk patika, ka katra diena bija savādāka, ar citiem skatiem. Zilas debesis, saullēkts, saulriets, skats uz jūru, kalniem, sniegotām virsotnēm, mežiem, upītēm ar kristālskaidru un aukstu ūdeni…. 

Ejot prioritātes mainās : Tu domā par to, kur būs teltsvieta, kur un kad būs zeķu pauze, kad būs pusdienas, vakariņas un kārtējā coca colas deva, vai pietiks spēka nākamajam kāpumam un gājienam lejup, uz kura akmens likt nākamo soli, kur apmetnē atradīsim telts vietu, kā bez « dziedāšanas » izturēt aukstās kalnu dušas, cikos jāceļas un cikos būs siltais ūdens brokastīm. Tad nu pie kārtējā šķiet nebeidzamā kāpuma arī pasprūk pa skaistam, sulīgam krievu/ « franču » vārdam ar ļoti «pieklājīgu » sākumu «la » 😊. 

Attēlā: Ieva-Baldina Bruklite

Lai arī šķita, ka esmu sagatavojusies, tomēr ne tam, ka mani dienu pirms pārgājiena sākuma « nogāzīs » vīruss un tam, ka smaržas un garšas sajūtu atgūšu tikai 8. – 9. pārgājiena dienā. Bet izrādās, ka visu var izdarīt, ja ir griba un motivācija. 

Komanda mums bija vislabākā - 17 komandas biedri, katrs unikāls, ar labu humora izjūtu. Kad tas bija nepieciešams, ikviens atbalstīja otru, piemēram, man pavisam neveikli paslīdot un iekrītot upītē, tūlīt tika atrastas sausas zeķes, botas, viss slapjais piesiets pie somas žāvēties un pat atrastas upītē iekritušās saulesbrilles, tāpat arī palīdzēts ar zālēm un citām nepieciešamām lietām, palīdzēts atgūt možu garu un smaidu, kad nu galīgi šķiet, ka visi spēki pazuduši un vēl līdz apmetnei tālu😊. Un kas var būt jaukāks par dalītu apelsīnu, kad šķiet, ka nu jau vairs nav spēka aiziet pēdējo gabaliņu līdz nometnei, kā arī par sagaidīšanu ar siltiem kruasāniem, kad līdz busiņam palikuši vēl daži kilometri. 

Katrs vakars izvērtās par jautru piedzīvojumu, un pārējie nometnes nakšņotāji bieži dzirdēja gardu smiešanos, kas brīžiem patraucēja kāda nīgrāka ceļotāja naktsmieru. 

Gājēju uz takas bija daudz un šeit nu noderēja jau nedaudz aizmirstās franču valodas zināšanas, gan apmainoties ar uzmundrinošiem vārdiem, gan informāciju par turpmāko ceļu, gan arī apmetnēs iepērkoties un veicot samaksu. 

Milzonīgs paldies mūsu «tētim » un «mammai » : Segejam un Ilzei par fantastisko humora devu, atbalstu, stipro plecu, drošības sajūtu, un īstajiem vārdiem, kad šķiet, kad nu viss, vairs ne soli… 😊

Mana kalnu mācība : lai arī brīžiem man kā maksimālistei un kā cilvēkam, kam patīk par visiem parūpēties, gribējās paspēt visu un izdarīt pēc iespējas vairāk – fotografēt, palīdzēt ar pusdienām, vakariņām, aiziet samaksāt un parunāties ar apmetņu īpašniekiem un vēl paspēt uzcelt telti, te nu man jāatzīst, ka visu paspēt nevar, lai arī kā gribētos 😊.