Par iedegumu aiz Polārā loka un auzu putru ar odiem
Teksta autore un pārgājiena draugs - Evelīna Rimkuse
“Mammu, es esmu mazliet beigta, bet ļoti dzīva!” Kodolīgs pārgājiena kopsavilkums slinkajam lasītājam. Izrādās, mana ziņa mammai no kādas retas civilizācijas oāzes ir labākais kas man ir, lai noraksturotu to standarta fizisko un dvēselisko stāvokli, kādā es atrados šīs septiņas dienas. Ņemot vērā to, ka man šis bija mans pirmais pārgājiens, aizelsties sporta stundās es mēdzu pēc pirmajām piecām minūtēm un to cik reizes iepriekš bija gulēts teltī varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, mana takas recenzija solās būt sulīga savas “pirmās reizes” perspektīvas dēļ.
Tā nu, bruņojusies ar piedzīvojumu garu un trīsreiz vairāk tualetes papīru kā vajadzīgs, es uzsāku savu soļošanu pakaļ HIL veterāniem. Jau pie pirmās pauzes tika vienbalsīgi nolemts, ka Zviedrijas populārākā taka ir kāds mistisks Ķemeru purva laipiņu un augšpēdus izbraukāta grants ceļa sakausējums ar visai zemu grūtības pakāpi. Saprotams, tas tika spriests pie labvēlīgiem laikapstākļiem un ar apziņu, ka dažu stundu gājiena attālumā vienmēr gaidīs kāds sūdīgs aliņš. Balstoties uz vēlākiem secinājumiem, lietū slidināties pa akmeņiem varētu būt krietni vien jautrāk. Arī aliņš man kā nepilngadīgam atturībniekam ne par kādu dižo motivāciju nekalpo, kas, protams, automātiski ietekmē takas grūtības pakāpes izvērtēšanu. Bet tas tā, trekinga nūjas rokās un aidā. Man kā kaislīgai dabas baudītājai svarīgākas bija ainavas. Precizēšu - es tiecos pēc karaliskiem skatiem pat pie tualetes apmeklējuma. Šajā ziņā Karaļa takas infrastruktūra mani pat mazliet apbēdināja, jo savas vēlmes es apmierināt varēju tikai neizmantojot vietējās mazmājiņas. Karaliski skati karaliskās tualetēs acīmredzami nemētājas. Slikti ekipēti tūristi ar vieglām astrofobiskām nosliecēm gan.
Trešajā pārgājiena dienā Skandināvu dievi mūs beidzot izlēma iesvētīt ar atsvaidzinošu lietusgāzi, bet kā jau laimes krekliņā dzimuši mēs paspējām iekārtoties grauzēju apdzīvotā miskastes būdā. Iepriekš pieminētie tūristi līdz kājai atrāvuši vaļā durvis tupēja uz saviem caurumiem, kamēr mēs pāris metru attālumā omulīgi bariņā tukšojām savus dzeramtraukus. Kurš nu tēju, kurš līdzpaņemtus sildošākus dzērienus. Kā jau viss labais, arī lietus pārgāja un mūs pārgājiena laikā vairs netraucēja nemaz; cilvēki skaidrākas debesis ieraudzījuši arī uzreiz sarosījās. Spriežot pēc ātruma kādā mūsu draugi atstāja savas karaliskos apartamentus skaidrs bija tikai viens: sēdēt starp veciem sūdiem ir krietni komfortablāk nekā virs svaigiem. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu.
Ja pirmās trīs dienas es biju godam turējusies līdzi veterāniem, pārāk entuziastiski lēkājusi pa upēm rezultātā dabonot slapjus zābakus un basām kājām līdusi pa asiem brikšņiem(kas, tīri loģiski, arī nepalika bez smeldzošām sekām), tad kāpiens Kebnekaisē veiksmīgi apslāpēja manu jaunības maksimālismu. Uz laiku. Šis pamatīgais kardio treniņš un pievakares ceļu deldēšana diezgan skaļi atsaucās uz mūsu visu tempu nākamajās pāris dienās. Pirms paša Zviedrijas jumta mums bija paredzēts uzvilkt sevi augšā pa lēni kūstošu sniega grēdu, kas pēc skata tāda ziemas pastaiga vien bija. Man, kā jaunam cilvēkam, piemetās vieglas sirdsklauves un es sevi mierināju ar domu, ka ja es tur neuzkāpšu, tad dzīvē nekad vairs nevarēšu baudīt rupjmaizi ar šprotēm. Ziniet, darbojās. Nākamais, un laikam arī vienīgais, nervus kutinošais mirklis bija pati Zviedrijas jumta dienvidu virsotne, kur kā izrādījās pēdējos metrus parasti mēro ar dzelkšņiem un kabinoties klāt pie virves. Mēs, kā jau praktiskie latvieši, labprātāk pataupīdami vietu vakara aliņam un kādai desai, izpelnījāmies gan atzinību, gan sašutušus skatienus kāpdami augšā burtiski kaili. Izrādās laikā uzkāpām - nupat dienvidu virsotnes ledājs ir nokusis tik lielā mērā, ka uz doto brīdi vairs nav uzskatāms par Zviedrijas augstāko punktu. Ziemas spēkos gan ir vēl iespēja šo faktu labot.
Atlikušās dienas saule arī mūs izcepināja pamatīgi. Mājās ierados brūnāka nekā aiz Polārā loka atstātie ģimenes locekļi un pie tam, ar haikera cienīgu iedegumu. Pat zebrai strīpas ir vienādākas. Lai vai kā, siltā vasaras dienā ar D-vitamīnu uz takas problēmu nav, arī ar proteīniem ne, jo pat ja kāda pusdienu ēdienreize neparadzētu apstākļu dēļ iet secen, tad sirds ir mierīga, jo dienišķajā brokastu putrā vienmēr upurējies gulēs vismaz viens sīcošais draugs.
Tam slinkajam lasītājam, kurš varbūt aiz nejaušības ir attenterējis līdz šejienei (un arī visiem pārējiem), es savu kodolīgo kopsavilkumu atļaušos atkārtot. Es varbūt esmu mazliet beigta, bet es nekad vēl neesmu bijusi tik dzīva!
Vairāk info par nākamo Karaļa takas piedzīvojumu meklē šeit.