Teksta autors - Mārtiņš Kalnbērziņš

Jau vairākas reizes esam devušies pastaigāties un atpūsties uz šiem salīdzinoši nelielajiem, bet ārkārtīgi krāšņajiem kalniem. Tie ir lieliski piemēroti nedēļu garam piedzīvojumam, jo atrodas tikai dienas brauciena attālumā no Latvijas. Parasti, izbraucot agri sestdienas rītā, jau tās pašas dienas pusnaktī iekārtojamies savos apartamentos. Kalni, salīdzinot ar citiem, ir nelieli, un, lai nodrošinātu ērtu nokļūšanu pie tiem, ir izbūvēts foršs apvedceļš, kas tos pilnībā apņem. Tā rezultātā ir ļoti ērti tiem piebraukt klāt no visām pusēm, izvēlētos savas dienas pastaigu maršrutu.

Ja galvenais mērķis ir pastaiga kalnos, tad var izvēlēties kurā pusē apmesties - Slovākijas vai Polijas. Balstoties uz savu pieredzi, uzskaitīšu plusus un mīnusus abiem variantiem.

Brauciens līdz kalniem. No Latvijas īsāks ceļš ir līdz Polijas Tatriem, jo atrodas par 80 km tuvāk. Pēc brauciena ar auto visas dienas garumā, kad kājas ir sasējušās mezglā, bet dibens izsautēts labāk par šķovētiem kāpostiem - tas ir spēcīgs arguments.

Apmešanās vietas - Polijas namiņi kalnu pakājē ir apveltīti ar īpašu Tatru auru. Virzoties uz Tatru pusi no Varšavas, palēnām ceļa malās sāk samazināties reklāmas stendi, un arhitektūrai parādās šim reģionam raksturīgas iezīmes. Lai arī dažkārt šķiet, ka tie sastāv no dēļu sienas vienā kārtā un visai apdarei nāk līdzi ne ar ko nesajaucams “poļu” šarms, tomēr tie ir mīlīgi, un labi piestāv brīvdienu nedēļas noskaņai. Savukārt Slovākijas arhitektūru nevaru aprakstīt nekā un to jūs sapratīsiet vien aizbraucot uz turieni. Mājas, protams, ir un tām ir droši vien projekti vai arī varbūt viens projekts ar dažām variācijām. Vārdu sakot, četras sienas un jumts. Polijā parasti izvēlamies dzīvot pilsētiņā Zakopane, kas ir Polijas Tatru tūristu meka ar pienācīgu gājēju ielu, tirgu un pamatīgu dažādu ēstūzīšu klāstu, kur var dūšīgi paēst par mums pieņemamām cenām. Gadījumā, ja kādu dienu ir sagurumus vai apskādēta potīte, var palikt mājās un pilsētiņā atrast sev interesējošas izklaides vai atpūtu. Pats galvenais pluss ir, ka vairums taku sākumpunktu atrodas vien nieka 4 km attālumā no pilsētiņas centra, kas nozīmē, ka var doties kājām un nav papildus izdevumu un problēmu ar auto novietošanu pie kalniem. Savukārt Slovākijas pusē ir ērtāk mēģināt iekārtoties kādā no neskaitāmajiem ciematiņiem, kuri ir saauguši ik pēc 10 km uz Tatru apvedceļa. Parasti tajos ir diezgan augstas cenas un maza izvēle, vai arī rezervācija jāveic ļoti laicīgi. Otrs variants ir mitināties tālāk no kalna, tas ir apmēram 20 km attālumā, kur būs pieejamākas cenas un arī iespēja atrast omulīgākas naktsmājas. Izvēloties dzīves vietu obligāti vienmēr sekojiet līdzi apartamentu uzrādītajiem kvadrātmetriem. 11 m2 lielu trīs personu pieliekamo kambari var nofotografēt līdzvērtīgi nelielai villai kalnu pakājē.

Kalni un takas. Taku tīkls Polijas pusē ir sazarotāks, biezāks un dod iespēju ērtāk un daudzpusīgāk ieplānot savus maršrutus. Ērti var izplānot dienas pārgājienu, neizmantojot vai ļoti maz izmantojot vienu un to pašu taku. Noejamie attālumi ir no dažiem km līdz maksimum, ko dienas laikā var pieveikt. Mūsu pārgājienos parasti tie ir 15 līdz 25 km. Kāpumi - tas jau nu ir katra paša ziņā. Infrastruktūra ir identiska Slovāku pusei. Teicami taku marķējumi, aptuveni 1200 - 1400 m augstumā vairāki kalnu namiņi, kuros var uzēst, atpūsties, vai pat pārnakšņot. Rezervācijas tiem gan ir jāveic pārsvarā telefoniski angļu, krievu, poļu valodu kopsajaukumā. Nekad nepamet sajūta, ka tu esi nevis rezervējis sev naktsmājas, bet, iespējams, vienkārši pasūtījis kaltu kāpostu viras sev un saviem 10 ceļabiedriem. Dažreiz komunikācijai ir pieejami e-pasti, bet uz tiem mēdz vienkārši neatbildēt.

Kalnu ainavas ir aizraujošas un krāšņas, jo Tatrus var tikai lielīt kā no slovāku, tā arī no poļu puses. Vienīgais ar ko jārēķinās, ka Polija ir ziemeļu puse, kas nozīmē vairāk sniega gan pavasarī, gan rudenī.Slovākijas pusē taku tīkls nav tik biezs un, ja grib uzkāpt nedaudz augstāk par 1500 m, ir grūti sasiet kopā vairākas takas, tādēļ nākas doties atpakaļ pa to pašu taku pa kuru esi gājis augšā. Lai savienotu takas, bieži vien sanāk diezgan lieli ejamie gabali. Bet tam ir arī savi plusi. Ar ne tik tūristisko gaisotni, švakākām apmešanās vietām un pilsētas neesamību pašā kalnu pakājē, tur ir daudz mazāk tūristu nekā Polijas pusē. Protams, starpība nav zvērīga, bet nedaudz jūtama gan.

Emocionālais kopsavilkums. Kolosāli kalni, kuros katra ieleja atšķiras no iepriekš redzētās. Pat, ja gadās soļot pa vienu un to pašu taku no rīta augšā un vakarā lejā, nav jābēdā, jo laika apstākļu, saules gaismas, gadalaiku un pat soļošanas (atkarībā no soļošanas virziena), taka šķitīs pilnībā nepazīstama. Saules gaismai krītot nedaudz citādāk, un, paveroties mākoņu maliņai, skati, kas tev atklājas, mēdz būt pilnīgi atšķirīgi. Bieži vien tu pats sāc šaubīties vai neesi apmaldījies, jo konkrētās ainavas nespēj atpazīt, lai āri esi gājis pa šo pašu taku citā virzienā vien dažas stundas atpakaļ.

Pirmo reizi sastopot kalnus, varēs baudīt gan sulīgus un kuplus mežus to pakājē, gan straujus strautus un to ūdenskritumus. Aptuveni 1200 m un augstāk gandrīz katrā ielejā ir ezers, un to ir daudz gan slovāku, gan poļu pusē. Tiem, kas vēlas izjust augstumu un kārtīgi pakāpelēt, arī ir ko darīt, jo 1400 m kāpums dienas laikā, lai sasniegtu 2500 m augstumu, nav joka lieta pat pieredzējušam kāpējam.

Mēs parasti izvēlamies doties uz Tatriem tā saucamajā pārgājienu nesezonā, mēģinot izvairīties no cilvēku pūļiem, kas pārpludina Tatrus no jūnija vidus līdz pat septembra beigām. Ieguvumi ir vientulīgākas sajūtas, vairāk dabas ainavu, nav jācīnās par smuku selfiju, lai neatrastos bara vidū. Pieejamākas cenas un vispār mierīgāka nedēļa. Zaudējumi - nesasniegtas virsotnes, aizputinātas kalnu pārējas, dubļu jūras vai citi ierobežojumi klanos.

Tuvāko piedzīvojumu Tatros meklē šeit.